4 GADI = 4 TELEFONI

Uzsāku rakstīt šo blogu gada sākumā ar domu pierakstīt Martina varoņdarbus un kā no tiem paglābties. 
Ilgāku laiku neesmu neko rakstījusi, bet tas nenozīmē, ka nekas nav noticis. Vienkārši ikdiena paņem savu. Nupat ir tā sajūta, ka pat paraudāt nevar, jo ne ta kamols, ne akmens....pat nezinu. Neveļas tas smagums nekur. Ar Dievu 4. telefons mēnesi pirms Martina 5. dzimšanas dienas. Visi ņēmuši nelabu galu saistībā ar dēla darbošanos. 

Pēc paviesošanās WC

Jā, es nozvērējos nedot vairs Martinam telefonu. Mainīju paroles vienmēr, kad tās tika atminētas. Šajā reizē notika tieši tā. Tikko nomainīju, bet neizturēju tāpat kā citas reizes iepriekš. Viņš spēj tik traki izvest no pacietības, ka es vienkārši nespēju. Vājums maksā dārgi. Telefons nežūst, neko citu bez šī attēla nerāda un nav opcijas to izjaukt.

Šādi viņi visi izskatās. 

1. Nokia N8- neatceros kā nobeidzās, bet ne bez Martina darbošanās.

2. Moto G- attēlā 3. pēc kārtas. To Martins izcepa mikroviļņu krāsnī. Krāsns sadega ar liesmu nedaudz vēlāk, kad tur mēģināja sildīt ko citu.

3. Moto X- par šo telefonu mums bija cīņa un par cik neviens negrasijās padoties tas izlēma iet savu ceļu un nokrita zemē.

4. Moto G 2nd generation iekrita podā. 

Neviens no tiem nebija pārāk dārgs, jo es gluži vienkārši jau sākumā rēķinos ar to īso mūžu mūsmājās.

Iespējams, es nebūtu tik lielā šokā ja ne mans laptopiņš. Tam arī klaviatūra dabuja trūkties un neko darīt. Aiznesu pie meistariem. Atbrīvoja no 10 mārciņām paziņojot to pašu ko jau zināju. To nevar nomainīt. Nav ne jausmas kā to kompīti piekāva, bet kantakts izbeidzās. Vēl kādu laiku es iztiku ar on- screen keyboard, bet arī tam nu ir ĀMEN. Martinam paskaidrojumu nav. Eseja pusē un vienīgā labā ziņa, ka es to varēšu pārnest uz citu datoru. Ar nepilnas diennakts atstarpi tik ievērojami zaudējumi..........

Pirms šī laptopiņa man ilgāku laiku kalpoja Acer mašīna. Veselus 3 gadus izvilka un bija labs palīgs studiju procesā. Tomēr arī šim klaviatūra padevās Martina priekšā. Tiesa, viņam arī citas slimības bija piemetušās un to dēļ tika iegādāts jaunais Asus tikai šī gada Februārī.

Secinājums. Tā bija liela kļūda nedāvināt viņam pašam savu ierīci, kurā skatīties multenes vai spēlēt bērnu spēlītes.Tāpat apnīk un nemaz ilgi nesēž, bet man vismaz izpaliktu šie zaudējumi un kaukšana, lai iedot, brēkšana ja nedod u.tt

Bardaks

Neviens nav uzaudzis bez mammas aizrādījumiem par nekārtīgu istabu. Katra bērna sapnis ir darīt savā istabā ko grib un vispār nevienu tur nelaist iekšā. It sevišķi tādus kārtības ieviesējus kā vecāki.

Martinam tikai no 4 gadiem ir pašam sava istaba, kuru lielākoties kārto vecāki. Protams, ka mēs liekam viņam arī kārtot, bet tikai ar simtkārtēju uzaicinājumu pašiem līdzdarbojoties varam darbu paveikt. Vandītājs gan viņš mums ir nummur pirmais. Kad vēl viņa saimniecība bija viesistabā un vienīgajā guļamistabā visi gulējām, gadijās, ka kāju nav kur nolikt.

Šādi tika izjaukts plaukts, kurā mantām bija paredzēts stāvēt un mantu kaste principā vispār nav atrodama visā kaudzē kaut tajā parasti pietika vietas atlikušajām mantām.

Vistrakāk un grūtāk iet ar grāmatu saudzēšanu. Neplēš lapas, bet met tās zemē. Lai kā es stāstītu par to, kur tām jāstāv un kā jāsaudzē, pagaidām nesekmīgi.

Bieži šādas kaudzes nav, bet tomēr atkārtojas ar zināmu tegularitāti.

Apbrīnoju tās mammas, kuras spēj nepārtraukti ''izlaizīt'' māju tā, lai vienmēr būtu kārtība. Pie mums tas nav iespējams ja vien es nenodarbotos tikai un vienīgi ar uzkopšanu. Šobrīd uzturu tādu pieciešamu, nelielu nekārtībiņu un ar visu to esmu gana nopūlējusies. Visgrūtāk bija tieši grūtniecības laikā tikt galā ar Martinu un vēl apdarīt visus mājas darbus. Atradās tikai viens cilvēks, kurš pārmeta manu nevarēšanu. Citi tomēr bija saprotoši. Reāli es esmu no tiem, kas savā normālajā stāvoklī mīl kārtību un priecājos ja mani tuvākie to novērtē.

Iespējams tikai Latvijas mājās.

Hey, Martins ir jau krietni paaudzies džekiņš! Veseli 4 priekpilni gadi! Ir arī jauni sasniegumi rādāmi un stāstāmi. Vasaras beigās  veselu mēnesi pavadijām Latvijā un vecvecmammas mājas bija vienkārši burvelīga vieta jauniem atklājumiem.
Kas var būt labāks par daudz mazām skrūvītēm, lieliem instrumentiem, īstām mašīnām un šmulēšanos.

Diez šis ir tas vecums no kura vīrieši sāk pazust garāžās?
Tā ir vesela pasaule priekš maza, zinātkāra zēna. Martinam patik viss, bet vai Aivaronkulis būtu sajūsmā mēs neuzzināsim, jo viņš netika informēts par viesa darbošanos, ha, ha....

Secinājums tāds, ka vajag ļaut apskatīt un paņemt rokā lietas. Tomēr tam ir jānotiek stingrā uzraudzībā, jo bīstamo priekšmetu ir pārāk daudz.

Otrs lielais piedzīvojums bija malkas krāmēšana. Viņš vēl nebija to darījis. Loģiski. Kurš gan gribētu, ka bērns lien pie malkas kravas, kur tā var sabirt viņam virsū.
Tomēr pirmā reize nāca tieši laikā. 4 gados viņš jau ir pietiekami saprātīgs, lai ņemtu pagales no malas un krautu tačkā.

Visa pasākuma laikā necieta neviens no mazajiem dalībniekiem.

Anglijā man ļoti pietrūkst tās iespējas sniegt bērniem to bērnības garšu ko baudīju es. Visas cerības uz opi un omēm arī turpmāk.

Kad mazie pirkstiņi meklē ko padarīt.

Tāpat kā visi mazie arī Martins ap 2 gadu vecumu sāka štukot ko interesantu varētu pasākt ar vadiem. Kā tos iespraust kaut kur un savienot ar kaut ko. Drīz vien atradām risinājumu kā aiz datorgalda nodalīt vadu mudžekļus, lai tiem nevar tikt klāt. Tomēr velti bija mūsu pūliņi un nācās vien celt visu uz augšu un maksimāli sekot tam, kur bērns lien.

Bildē ir redzams, ka aiz galda ir aizbāzts kartona gabals. Kādu laiku tāda vadu slēpšana palīdz. Ja nekrīt acīs, tad arī neiet raustīt tik bieži. Tomēr pārkārtošanās process nebija viegls.

Interese par datorlietām bija milzīga un tika kāpts uz galda nemitīgi. Ik pa laikam tika kopā pasēdēts pie you tube, parādītas kādas multenes un dziesmas.  Izrādās, mazā galviņa visu ātri iegaumēja un turpmāk pats jau mācēja ātri visu ieslēgt.

Nonācām tik tālu, ka datoriem un telefoniem tika uzliktas paroles. Kad bērns jau 3 gados māk lejuplādēt spēli un dabūt tajā vairākus līmeņus ir skaidrs, ka tas nav pieņemami. Nenovēlu šo atkarību ne viņam, ne sev un tamdēļ pielikām treknu punktu. Šobrīd pa retam tiek ļauts kaut ko nedaudz paskatīties uz pavisam īsu brīdi.

Katram pašam tas ir jāpiedzīvo, lai saprastu kā šo tehnoloģiju lietošana ietekmē manu bērnu. Kamēr nerodas problēma mēs nesaprotam, cik tas ir nopietni. Mācāmies kopā kāpjot paši uz saviem grābekļiem. Vēlams vienreiz.

Visbīstamākais posms līdz šim.

Martins dzima 2010. gadā un mēs šajā laikā dzivojām 2. stāva dzīvoklī ar augstajiem griestiem. Vieta laba, transports pie durvīm un liels parks ar baseinu 15 min. kājām. Burvīgi un lēti.

Visi mūsu prieki beidzās,kad džekiņš sāka visur kāpelēt. Pienāca diena,kad ēdamgaldam krēsli bija jāgāž un jāliek zem galda.

Pirmā un pēdējā bilde,kad pieķēru viņa jauno prasmi

Otra vieta,ka bija parāk neatvairāma ir mans stiklotais plaukts, kur skolas mapes, grāmatas un dažādus niekus glabāju. Pirku to pirms bērniem nezinot ar ko tas var beigties.

Martins vienkārši sāka rāpties uz tiem plauktiem un tie, protams, tam nebija domāti un varēja uzkrist virsū!

Tā nu mēs izmantojām izdevību tikt pie bezmaksas aizsardzības līdzekļiem un tos mums arī par brīvu uzstādīja(vārtiņus). Šeit ir bērnu centri, kuros reģistrējoties var apmeklēt bezmaksas kursus, saņemt noderīgas lietas bērnam, arī apģērbu. Līdzīgas nodarbības kā māmiņu klubā Latvijā.

Te nu esam pieskrūvējuši režģi pie sienas uz skrūvēm ar dībeļiem, lai nevar tik viegli izraut. Sienas īpaši drūpošās, nekas gandrīz labi neturas.

Tā kā dzīvoklī bija dārga elektriskā apkure mēs papildus slēdzām eļļas sildītāju un tas tad nu arī aiz tā režģa drošības pēc.

Te varonis tēlo spaidermenu.

Turpmāk dzīve kļuva vēl trauksmaināka. Viņš sāka izrādīt interesi par logiem. Kā par nelaimi tie vērās no apakšas un rokturis bija tieši Martina acu augstumā un vēl tāda paplata palodze uz kuras piesēst.

Sāku lauzīt galvu kādu slēdzeni likt, jo atslēdziņa bija pazudusi ar galiem jau iepriekšējiem īrniekiem tā šķiet.
Beigās,kad biju jau ķērusi Martinu aiz kājas es ātri pieskrūvēju šos!



Tiesa ar laiku tas izļurkājās un nāca ārā tas posms, kuram būtu jebkura grūdiena spēks jānotur.

Tomēr kopš mums bija slēdzenes bērns ne reizi netika izliecies pa otrā stāva logu.

Šobrīd mēs dzīvojam mājā un mums ir kārtīgi izstrādāta sistēma.

Šādi aiztaisās visi mājas logi un kloķītis ir stingrs. + var uzlikt,ka nevar plaši atvērt un mums ir ATSLĒGA, lai vispār nevarētu atvērt.

Nākamā raize bija mūsu brīvdomātāja gaitas pa visu māju, kad mums tas galīgi neder. Nācās ieviest arī vārtiņus. Tos viņš, protams, iemācijās atvērt ātri.
Tomēr nu jau 2 stāvu mājā tā ir obligāta lieta kāpņu nodalīšanai it sevišķi ja ir mazāks bērns mājas.

Vīram 4 reizes nācās skrūvēt vārtiņus, jo Martins tos vienkārši lauza ārā. N tās reizes bija jaskaidro,ka pie kāpnēm uz tiem nevar šūpoties.

Sienas kā jau vienmēr........netur ar visiem dibeļiem.
Nu ir šitā:

vīrs pieskrūvēja koka dēlīti un pie tā vārtiņus. Strādā! Nu jau pāris mēnešu būs.

Pirms tam mums gāja šitā:

Šie caurumi ir kāpņu augšgalā. Tur nācās likt vārtiņus starp stenderi un kāpņu gala, kur ir koks.

Loga slēdzenes bilde ņemta TE

Lai visiem bērņukiem laba veselība un mājas ir droša vide.

Ciemos pie omes!

Martinam bija tas prieks jau līdz gada vecumam kārtīgi izdzīvoties pie Omes. Tā kā dzīvojam Anglijā tas tiešām ir notikums. Es ar mazo viesojos diezgan ilgi un viņam, protams, bija ļoti liela interese par visu! Mana mamma ir tiešām pieredzējusi, jo pati ir 5 bērnu mamma. Mans vecākais brālis pārspēja manu aktīvistu, kaut brīžam šķiet,ka trakāk vairs nevar būt. Diezgan īsā laikā sapratām,kas viss ir jānovāc un kā omes dzivokli vēl labāk pielāgot mazulim. Tomēr mūsu prieki bija īsi.

Ja sākumā, 7 mēnešu vecumā viņš tikai slējās pie skapīšiem..

un atlika tik nepārtraukti ņemt nost, sēdināt zemē un neļaut celties kājās.......
tad vēlāk viss kļuva grūtāk. Ir traki ja bērns agri sāk visu darīt un tā dēļ dabon vairāk punu kā būtu dabiski. Viņš nebija gatavs un netika galā ar savu prasmi.

Nākamajā ciemošanās reizē čalis bija jau 1 g. un 11 mēnešus jauns. Pa to laiku, protams, apguvis daudz jauna.
Šajā reizē omes dzīvoklītis cieta vairāk. Nezinu kā mēs nenovaktējām, bet tapetes cieta

It kā biju jau pieredzējusi, bet tomēr arī veļas skapīti bieži vien nenovaktēju. Jā, sanāk pavisam nolaidīga māte.

Pati jau arī vācu visu un paldies manai saprotošajai mammai.

Ome vēljoprojām ļoti priecājas par mazdēliņiem un nebēdā par ne darbiem.

Savukārt otra ome kā par laimi jau no seniem laikiem bija saglabājusi slēdzamas mēbeles. Praktiski neko viņas viesistabā nevar atvērt tā vienkārši. Aleluja.

Tur arī liels palīgs bija aizlienēta ceļojumu gultiņa.

No tās gan viņš centās izkļūt to pašu 7 mēnešu vecumā pirmajā ciemošanās reizē.

Kopumā uzskatu,ka esmu tomēr bijusi uzmanīga un ar traumām slimnīcā puisietis nav bijis. Tas ir svarīgākais.

Saimnieces palīgs virtuvē.

Kā jau visām mammām arī man ir savi darāmie darbi. Tā nu gatavojot ēst mazais visbiežāk bija mans asistents. Mazās roķeles interesē visi skapīši un plīts. Lai nebūtu jābaidās,ka tiek klāt visām bīstamajām lietām mēs ieviesām šādu slēdzeni.

Šajā skapītī stāv viss tas ko bērnam nevajadzētu ņemt. Arī medikamenti. Ja atslēdziņu ir atradis mēs skrienam glābt mūsu mantas, jo atslēgt ir ļoti viegli. Nupat izdomājām glabāt uz durvju stenderes augšējās malas, jo tur pat pakāpjoties uz krēsla nevar atsniegt atšķirībā no citām vietām.( n tās slēptuves ir bijušas šo 2 gadu laikā) Šis rimbulis ir visizturīgākais, jo Martinam 3 gadu laikā nav izdevies salauzt. Tas ir WOW. Ledusskapim likām 2 dažādus, ja nemaldos, bet tie neturēja to brūķi.
 Šis no mothercare nekam neder.Viņš tak karājas un vienkārši nolauza. Tā nu ik pa reizei tika sasistas dažas olas un ēsts uz nebēdu.

Tātad. Runājot par virtuves pasargāšanu. Nolēmu,ka tomēr ir jāatļauj darīt vismaz kaut ko interesantu.

Risinājums? Bundžas! Turēju vienā no apakšējiem skapīšiem pārtikas bundžas un burkas, kuras ļāvu krāmēt.

Abi apmierināti un darbi iet uz priekšu. Tā viņš arī ieguva pirmās iemaņas tornīšu būvniecībā.

Šajās bildēs Martins ir apmēram 1,5 gadus jauns.

Tā nu mans saimnieks darbojās un līdz iemācijās kāpt uz krēsla vienīgā raize bija par ledusskapja saturu. Uz grīdas neturējām nevienu lieku lietu,lai nav kārdinājuma tomēr vienalga pamanijās apgāzt un atvērt pārtikas atkritumu spainīti. Mēs šķirojam atkritumus un mums ir tāds speciāls spainītis ar maisiņu. Nācās vien turpināt skraidīt pakaļ un vaktēt, lai tik neuzēd kādu kartupeļa mizu.

Ledusskapja slēdzenes bilde ņemta TE

Gultiņa kā drošā vieta. NESTRĀDĀ!

Šī diena pienāca ātrāk nekā varēju iedomāties. Pusotra gada vecumā vairs nebija drošās vietas, kur ielikt bērnu. Tas ir traki jebkurā mājā, jo neviens mēs neesam supermeni un gultiņa ir glābējs.
Otra salīdzinoši drošā vieta bija barošanas krēsls, kurā var piesprādzēt ar 5 pakāpju drošības siksnām. Tiesa tās tika visiem spēkiem rautas nost, taisītas vaļā, Risinājums radās uzliekot paplāti tā ciešāk līdz puncim,lai nav vietas roķelēm ķimerēties.

Martina MatriX- The cultural, social, or political environment in which something develops.

Sveika, Inga! Jā, Te es gribu satikt pati sevi. Ieraudzīt savas reakcijas, emociju izvirdumus un dalīties ar mūsu MatriX by Martins. Starp citu, šādā mīļvārdiņā viņu pirmo reizi nosauca tante Sanita.

Stāsti būs par trakumiem un piedzīvojumiem mūsmājās. Mūsu dienas ir spilgtas, jautras, skaļas, aktīvas, trakas un visādi citādi aizraujošas. Tās ir tā vērtas,lai atcerētos un vēlāk varbūt pasmaidītu. Reizēm šīs atmiņas noder brižos,kad kārtējo reizi šķiet,ka trakāk vairs nav iespējams. BET IR! Tā no reizes līdz reizei jau 4 gadu garumā mums ir aizraujoša katra diena.
Līdz šim es tikai ar tuviniekiem, radiem, draugiem un paziņām dalijos savos pārdzīvojumos, bet nu esmu gatava izlikt daļu no tā visa šeit. Man nav rakstītāja dotību, bet šī vietne arī nepretendē uz jel kādu atzinību vai pārlieku lielu uzmanību. Te būs pa vienkāršo. Kā manā sasvītrotajā saimnīcības kladē. Lai šī lapa nepārvērstos par blēņu un nedarbu uzskaitījumu es centišos pievērst īpašu uzmanību drošibas līdzekļu tēmai. Jā, tiem pašiem,kas nav manu nabaga dzīvokli un šobrīd māju, pasargājuši no postījumiem. Šīs ir lietas,kas manu asinsspiedienu var pacelt momentā. Tad nu uz pozitīvas nots, rīta kafijas vietā varētu tapt pa enerģizējošam rakstiņam. Ar bildēšanu ir ta,ka ne vienmēr ir laiks un apķērība TOS momentus iemūžināt. Ne šodienas putuplasta ballīte, ne ar zapti noziestās sienas nav tikušas noknipsētas. Šeit tiks ievietoti tie momenti, kuros man ir ienācis prātā paņemt kameru.
Lai jauka mums te būšana un MartinsMatriX

tiek atklāts!

Attēlā zinātniskās pētniecības atklāšanas brīdis 7 mēnešos.